Saka, ka labas attiecības ar kaimiņiem ir vērtākas par augstu žogu, bet mana pieredze rāda ko citu. Ir klāt marts – mēnesis, kad pavasara saule beidzot sāk pa īstam sildīt Bauskas puses laukus un modināt dabu.
Es stāvu savā dārzā, skatos uz tikko atsegušos zemi un jūtu reizē prieku un dīvainu nemieru, jo vēl pirms gada es pat nenojautu, kādu mācību man sagatavojis liktenis. Tas viss sākās ar pavisam parastu maija rītu, kad zeme beidzot bija iesilusi un gaisā virmoja tā īpašā pavasara smarža, ko nevar sajaukt ne ar ko citu.
Esmu Sarmīte, man ir 58 gadi, un savu nelielo vasarnīcu kooperatīvā netālu no Ceraukstes kopju jau vairāk nekā divdesmit gadus. Tie ir tikai seši simti kvadrātmetru zemes un neliela, koka dēļu mājiņa, ko mēs ar vīru savulaik cēlām pašu spēkiem.
Kopš vīra aiziešanas dārzs man ir kļuvis par galveno mierinājumu. Tur ir manas rozes, pašas stādītās ābeles un klusums, ko nevar nopirkt par naudu.
Todien es biju noliekusies pār zemeņu dobi. Zeme bija irdena un smaržoja pēc auglības. Tieši tajā brīdī pie žoga piestāja Astrīda. Viņa ir kaimiņiene no blakus ielas, apmēram 65 gadus veca, bijusī bibliotekāre.
Vienmēr klusa, pieklājīga, nēsā brilles ar smalkiem rāmīšiem. Mēs parasti tikai sasveicinājāmies pie vietējā veikala vai pārmijām pāris vārdus par to, cik dārgi šogad stādi pilsētas tirgū.
— Sarmīt, cik tev te viss ir skaisti un rūpīgi iekopts, — Astrīda teica, un viņas balsī skanēja tik neviltotas un dziļas skumjas, ka man uznāca patiesa žēluma sajūta. — Es visu savu mūžu esmu nodzīvojusi pilsētas dzīvoklī, bet tagad, kopš esmu pensijā, tās četras sienas burtiski spiež mani kopā un neļauj brīvi elpot.
Tik ļoti gribas kaut kur dabas tuvumā ielikt rokas siltā zemē, kaut ko savu pašu spēkiem izaudzēt un aprūpēt… bet man jau pašai vienkārši nav kur to darīt.
Es iztaisnoju muguru, jūtot ierasto smeldzi krustos, un noslaucīju plaukstas priekšautā. Tajā brīdī es izdarīju to, ko vēlāk rūgti nožēloju. Man likās – dārzs ir liels, es viena pati visu nepaspēju, kāpēc gan nepalīdzēt cilvēkam?
— Klau, Astrīd, — es ierosināju. — Man tur aiz siltumnīcas, tuvāk žogam, ir divas brīvas dobes. Es šogad tur neko neplānoju sēt. Ja gribi, nāc un darbojies. Man darba pietiek, braucu te tikai brīvdienās no darba skolā Bauskā. Re kur atslēgas no vārtiņiem, instrumenti šķūnītī ir pieejami. Lieto droši.
Astrīdas acis burtiski iemirdzējās. Viņa man pateicās tā, it kā es būtu uzdāvinājusi viņai miljonu.
Pirmais mēnesis: “Ideālā kaimiņiene”
Sākumā viss šķita pasakaini. Astrīda atbrauca ar rīta autobusu, klusiņām rušinājās savās dobēs, iestādīja dilles, lokus un nedaudz redīsu. Viņa bija tik kārtīga – katru reizi pēc darba nomazgāja kapli un lāpstu, nolika lejkannas tieši tajā vietā, kur tās stāvēja. Viņa pat neiegāja mājiņā, lai gan es biju atļāvusi tur uzvārīt tēju.
Kad es sestdienās atbraucu no pilsētas, dārzs izskatīja brīnišķīgi. Astrīda bija izpļāvusi taciņas un pat nokrāsojusi veco koka soliņu pie ābeles. Es biju sajūsmā.
— Astrīd, tu esi vienkārši zelta cilvēks, — es viņai teicu jūnija sākumā, kad mēs kopā dzērām kafiju uz lieveņa.
— Ai, ko tu, Sarmīt, man tas ir kā restarts. Es te jūtos kā mājās, — viņa smaidot atbildēja.
Tajā brīdī es nodomāju – cik labi, ka es viņu ielaidu. Cilvēkam prieks, un man palīdzība. Bet tad sākās nemanāmas izmaiņas.
Robežu paplašināšana un negaidītas pārmaiņas siltumnīcā
Astrīda man piezvanīja. Viņa bija atradusi ļoti labus krūmmelleņu stādus par 12 eiro gabalā un jautāja, vai drīkst tos iestādīt turpat blakus savām dobēm. Es piekritu. Tad viņa palūdza vietu “pāris” tomātiem manā siltumnīcā.
Kad es nākamajā brīvdienā atvēru siltumnīcas durvis, es apstājos. Tur vairs nebija tikai “pāris” tomāti. Astrīda bija aizņēmusi gandrīz pusi no visas platības. Tur rindās stāvēja pipari, baziliks un milzīgi “Vērša sirds” tomātu stādi. Mani gurķi, kurus biju rūpīgi lolojusi, tagad bija iespiesti pašā kaktā, tiem trūka gaismas un lapas sāka dzeltēt.
Es gribēju kaut ko teikt. Es patiešām gribēju. Bet Astrīda stāvēja blakus, rādīja savus stādus un stāstīja, cik daudz laika viņa pavadījusi tos laistot katru vakaru, kamēr es esmu pilsētā.
Viņa izskatījās tik laimīga, ka es vienkārši nespēju sabojāt viņas noskaņojumu. Es vienkārši klusējot paslīdēju garām saviem nīkuļojošajiem gurķiem.
Negaidītais “pārsteigums” un svešinieki pagalmā
Pats lielākais pārsteigums un nepatīkamais pavērsiens mani sagaidīja pašā vasaras pilnbriedā, kad dārzs parasti sniedz vislielāko mieru un atpūtu. Tā bija neierasti karsta un tveicīga sestdiena, tāpēc es biju nolēmusi atbraukt uz vasarnīcu krietni agrāk nekā parasti, lai vēl paspētu mierīgi izbaudīt dzestro rīta gaisu un upes tuvumu.
Taču, tiklīdz es atvēru dārza vārtiņus, ieraudzītā aina mani burtiski apstādināja un lika uz mirkli palikt stāvot pie pašas ieejas, nespējot noticēt savām acīm.
Pie manas nelielās dārza mājiņas stāvēja pavisam nepazīstama, pelēka automašīna, kuras aizmugurējā logā pamanīju kādu Jelgavas uzņēmuma uzlīmi.
Pagalmā, tieši pie mana vecā metāla grila, pilnīgā mierā saimniekoja kāds svešs vīrietis ap gadiem četrdesmit, kurš izskatījās šeit jūtamies kā mājās. Viņš nesteidzīgi cepa šašliku, pamatīgi izmantojot manas rūpīgi sagatavotās malkas rezerves, ko es pati biju pa druskai krājusi un taupījusi vēsākiem rudens vakariem.
Divi pusaudži kliedzot dzenājās pa visu dārzu. Viens no viņiem, cenšoties noķert otru, ietriecās manā mīļākajā rožu krūmā un nolauza divus lielus zarus. Otrs pa to laiku mierīgi plūca manas upenes un bāza tās mutē saujām.
Un Astrīda? Viņa sēdēja uz lieveņa, dzerot tēju no malkas krūzēm, un komandēja:
— Gunti, pagriez gaļu, lai nepiedeg! Bērni, neskrieniet pa tām dobēm, tur man sastādīti jaunie kāposti!
Es stāvēju pie vārtiņiem kā zemē iemieta, nespējot pat pakustēties. Tas bija mans dārzs un mana miera osta, kurā es gadiem biju ieguldījusi katru brīvo brīdi, bet tajā mirklī es pati savā īpašumā jutos kā nejauša garāmgājēja, kura pavisam neaicināta ir ienākusi svešos un skaļos svētkos.
Kad es beidzot atguvos un mēģināju mierīgi iebilst pret šādu patvaļu, Astrīda manā virzienā raidīja skatienu un paziņoja kaut ko tik neticamu, kas man lika pavisam apmulst.
Viņa pilnā nopietnībā uzskatīja, ka dārzs un viss tajā esošais patiesībā pieder tam cilvēkam, kurš tur strādā un atrodas katru dienu, nevis tam, kura vārds rakstīts zemesgrāmatā.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā Sarmītei izdevās atgūt savu mieru un kāpēc šogad marts viņas dārzā aizsākas pavisam citādi
